No e-komercijas dibinātājas līdz finanšu ministrei: Nina Angelovska par karjeras veidošanu, ko nekad nebija plānojusi

Es runāju ar Ninu par to, kā veidot e-komercijas biznesu pirms tirgus tam bija gatavs, ko uzņēmējdarbība viņai iemācīja, kā izskatās panākumi no iekšpuses un kāpēc daži no lielākajiem karjeras pavērsieniem var notikt bez plāna.

Jūs sakāt, ka nekad neplānojāt rakstīt grāmatu. Kas lika jums izlemt stāstīt savu stāstu tieši tagad?

Jā, es nekad neplānoju rakstīt grāmatu. Patiesībā es nekad nedomāju, ka rakstīšu grāmatu. Bet es arī nekad nedomāju, ka kļūšu par uzņēmēju, un tomēr es uzreiz pēc absolvēšanas sāku uzņēmumu. Es nekad nedomāju par izeju, kamēr mēs veidojām biznesu, un tomēr, gadiem vēlāk, mums bija veiksmīga iziešana. Es nekad neesmu tiecies iesaistīties politikā, bet tomēr kļuvu par finanšu ministru.

Kad es pirmo reizi draugiem teicu, ka rakstu grāmatu, viena no reakcijām, ko dzirdēju, bija: “Vai tu neesi pārāk jauns, lai rakstītu memuārus?” Būt “pārāk jaunam” ir kaut kas, ko esmu dzirdējis daudz reižu savā dzīvē. Bet vecums nav obligāti pieredzes mērs, un tajā brīdī es jutos, ka esmu izdzīvojis vairākas ļoti atšķirīgas nodaļas.

Sākotnēji es sāku rakstīt sev, lai pārdomātu, pārskatītu cilvēkus, mirkļus un lēmumus, kas mani veidojuši, un savienotu punktus, kurus nekad nebiju pietiekami ilgi apstājies, lai pamanītu. Rakstot es nonācu pie vienas no personiskākajām atziņām grāmatā: cik ātri es biju dzīvojis. Gadu gaitā vienmēr bija termiņi, projekti, lidojumi, sapulces, nākamais izaicinājums, nākamais mērķis. Es pastāvīgi biju darba režīmā, pārejot no viena uz otru, nedodot sev laiku uzņemt savu dzīvi. Rakstīšana man deva atļauju apstāties un atskatīties atpakaļ.

Lasītāju atsauksmes arī lika man saprast, ka, lai gan mana stāsta apstākļi var būt specifiski, jautājumi zem tiem ir universāli: Kā mēs gatavojamies iespējām, kuras nevaram paredzēt? Kā mēs pieņemam lēmumus, kad nejūtamies gatavi? Kā mēs tiekam galā ar nenoteiktību, spiedienu, neveiksmēm un pārmaiņām? Un kā mūsu izpratne par panākumiem mainās, kamēr mainās mūsu dzīve?

Tieši tas padarīja angļu izdevumu par dabiski piemērotu nākamo soli. Apstākļi var būt vietēji, bet mācības nav.

READ NOTHING BY CHANCE

Jūs dibinājāt Grouper 22 gadu vecumā, kad tiešsaistes iepirkšanās Ziemeļmaķedonijā vēl bija nepazīstama daudziem cilvēkiem. Ko jūs atceraties kā grūtāko daļu no tiem agrīnajiem laikiem – kaut ko, ko cilvēki, kas šodien sāk e-komercijas biznesu, varētu grūti iedomāties?

Grūtākais bija tas, ka mēs ne tikai veidojām uzņēmumu; mēs veidojām tirgu no nulles. Un tirgus veidošana ir pilnīgi cita izaicinājuma pakāpe nekā biznesa veidošana.

Kad 2011. gadā uzsākām Grouper, pirmo grupu pirkšanas darījumu platformu Maķedonijā, e-komercija joprojām bija nepazīstama teritorija klientiem, uzņēmumiem un pat regulatoriem. Mums bija jāizskaidro koncepts gandrīz visiem. Praksē, lai attīstītu biznesu, vispirms bija jāpalīdz attīstīt tirgu.

Atceros, ka klienti fiziski nāca uz mūsu biroju, jo gribēja kaut ko nopirkt Grouper, bet nezināja, kā to izdarīt. Mūsu komanda palīdzēja viņiem izveidot e-pasta adresi, atvērt kontu un iemācīties, kā veikt pirkumu. Daži pat ieguva savu pirmo maksājumu karti tieši tāpēc, lai varētu pirkt no mums. Gandrīz katra klientu mijiedarbība bija arī izglītojoša sesija. Tirgotāju pusē iedomājies, ka esi 22 gadus vecs, negaidīti ieej restorānā vai spa ar portatīvo datoru, rādi animētu video mājaslapai, kas vēl pat neeksistēja, un lūdz piedāvāt vairāk nekā 50% atlaidi, ar mūsu komisiju virsū. Kaut kā daudzi piekrita.

Vienlaikus mēs orientējāmies regulējumos, kas nekad iepriekš nebija pārbaudīti pret šiem jaunajiem biznesa modeļiem. Vienkārši nebija rokasgrāmatas.

Grāmatā ir rinda, kas labi apkopo šos gadus: “Kad tu esi pirmais, kas kaut ko dara, tu nesaņem aplausus. Tu saņem pretestību, šaubas un papildu darbu. Bet tu arī iegūsti priekšrocību, ko neviens nevar tev atņemt.”

Vai bija kāds brīdis, kad sapratāt, ka Grouper ir kļuvis par ko vairāk nekā tikai jaunuzņēmumu un patiešām maina veidu, kā cilvēki Ziemeļmaķedonijā iepērkas? Kas notika?

Nebija viena dramatiska brīža, bet bija skaidrs pagrieziena punkts, kad uzņēmumi sāka vērsties pie mums, nevis mēs viņus pastāvīgi vajāt.

Sākumā mēs klauvējām pie katrām durvīm un mums bija jāizskaidro, kas ir Grouper, kāpēc atlaides patiesībā var piesaistīt jaunus klientus un kāpēc tiešsaistes pārdošana ir svarīga. Pēc dažiem gadiem uzņēmumi vēlējās būt platformā, jo redzēja, ka tā darbojas. Šī uzvedības maiņa bija ļoti spēcīga.

Skaitļi to arī apstiprināja. 2013. gadā Grouper veidoja aptuveni 40% no visiem tiešsaistes darījumiem Ziemeļmaķedonijā. Tajā brīdī kļuva skaidrs, ka mēs vairs tikai neaudzējam uzņēmumu — mēs palīdzam mainīt to, kā cilvēki iepērkas un kā uzņēmumi domā par e-komerciju.

Šī ietekme sāka tikt atzīta arī ārpus Ziemeļmaķedonijas. Mūsu stāsts tika atspoguļots starptautiskos ziņojumos, tostarp Pasaules bankā, un vēlāk tika atzīts Forbes 30 līdz 30 sarakstā. Interesanti, ka šī ārējā apstiprināšana mainīja arī uztveri mājās. Uzņēmumi, kas iepriekš neuzskatīja Grouper par viņiem nozīmīgu, pēkšņi uz mums skatījās citādi un kļuva daudz motivētāki sadarboties.

Ja tev rīt būtu jāuzsāk e-komercijas uzņēmums no jauna – bez investoriem, bez atzīta vārda un ar tiem pašiem resursiem, kādi tev bija 22 gadu vecumā – ko tu darītu citādi? Un ko tu atteiktos mainīt?

Man bieži jautā, vai, ja es varētu atgriezties, es darītu kaut ko citādi, un mana vienkāršā atbilde ir “bez nožēlas”. Es izvēlētos tās pašas grūtības, jo tās mani padarīja stiprāku, gudrāku un gudrāku un galu galā veidoja to cilvēku, kāds es kļuvu. Protams, ar visu, ko es šodien zinu, es varētu norādīt uz daudzām lietām, ko varēju darīt labāk, gudrāk, ar mazāku naivumu vai vairāk pacietības. Bet es domāju, ka mēs vienmēr varam atskatīties un atrast labāku veidu, kā darīt lietas.

Droši vien es deleģētu agrāk un būtu disciplinētāka attiecībā uz to, kur pavadu savu laiku. Gadu gaitā mani partneri un es bijām dziļi iesaistīti ikdienas darbībā. Daļēji tāpēc, ka resursi bija ierobežoti, bet arī perfekcionisma dēļ un sajūtas, ka kaut ko darīt pašiem ir ātrāk nekā to izskaidrot kādam citam. Galu galā tas kļūst par pudeles kaklu. Es grāmatā diezgan atklāti rakstu par to, cik ļoti biju mikromenedžeris un par savu vajadzību pēc kontroles. Šodien es veidotu komandu un procesus agrāk un radītu vairāk vietas, lai atkāptos un domātu stratēģiski.

To, ko es atteiktos mainīt, ir praktiskā pieeja sākumā. Es joprojām runātu ar klientiem, pārdotu sevi, rīkotos ātri un darītu lietas, kas izskatās pilnīgi nemērogojamas, ja tās palīdz man labāk izprast biznesu. Un es noteikti saglabātu to nedaudz nepamatoto optimismu, kas man bija divdesmitajos gados. Kad mēs uzsākām Grouper, gandrīz visi rādītāji liecināja, ka laiks ir nepareizs. Ja es toreiz būtu zinājis visu, ko zinu šodien, es varbūt būtu atradis desmit ļoti racionālus iemeslus, kāpēc nesākt.

Pieredze padara tevi labāku riska aprēķināšanā. Bet tev jābūt uzmanīgam, lai tā arī nepadarītu tevi pārāk labu iemeslu meklēšanā, lai nemēģinātu.

Mēs pastāvīgi dzirdam par izaugsmi, tehnoloģijām, finansējumu, datiem un tagad arī mākslīgo intelektu. Pēc uzņēmuma izveides un mērogošanas, ko, jūsuprāt, e-komercijas dibinātāji mēdz pārāk sarežģīt – un kādas vienkāršas lietas joprojām ir daudz svarīgākas, nekā cilvēki atzīst?

Tehnoloģijām ir nozīme. Datiem ir nozīme. MI maina to, kā mēs dzīvojam, strādājam un vadām uzņēmumus. Taču tikpat svarīgi, un bieži vien pat vairāk, ir ieviešanas ātrums. Ātrums vienmēr ir bijis viena no spēcīgākajām konkurences priekšrocībām, īpaši jaunuzņēmumiem. E-komercijā idejas pašas par sevi reti ir priekšrocība — bieži vien ir tas, cik ātri jūs varat tās īstenot, mācīties un pielāgoties.

Tajā pašā laikā dibinātāji var tik ļoti aizrauties ar jaunāko tehnoloģiju ieviešanu, ka aizmirst par pamatiem. Galu galā jums joprojām ir nepieciešams lielisks produkts, kas sasniedz īsto klientu un patiesi rada vērtību. Klientam jāpaliek centrā visam, ko darāt.

Un galu galā uzņēmumus veido cilvēki. Tehnoloģijas, produktus un pat biznesa modeļus var kopēt. Komandas enerģiju, uzticību un sirdi ir daudz grūtāk atdarināt. Tas bija ļoti spēcīgs elements Grouper, un es uzskatu, ka dibinātāji spēlē nozīmīgu lomu šīs vides radīšanā.

Jūsu memuāri saucas “Nekas nejauši“, tomēr daži no svarīgākajiem brīžiem jūsu karjerā – tostarp aicinājums kļūt par finanšu ministru – bija lietas, ko jūs gandrīz nevarējāt ieplānot. Ko jums tagad nozīmē “nekas nejauši”?

Mēs bieži sakām, ka viss notiek ar iemeslu, lai gan ļoti bieži mēs šo iemeslu tajā brīdī neredzam. Cilvēki, ko satiekam, lēmumi, ko pieņemam, izaicinājumi, ko pieņemam, un pieredzes, ko piedzīvojam, bieži ir saistītāki, nekā mēs apzināmies. Lietas, kas vēlāk izskatās pēc sakritības, parasti slēpjas aiz tām.

Ir labi zināms teiciens, ko bieži piedēvē Senekam: veiksme ir tas, kas notiek, kad sagatavošanās satiekas ar iespēju. Atskatoties atpakaļ, es sapratu, ka man nekad nav bijusi stingra redzējuma par savu dzīvi. Bet es pastāvīgi gatavojos — bieži pat nezinot, kam gatavojos.

Es neplānoju kļūt par uzņēmēju. Man nekad nebija politisku ambīciju. Noteikti man nebija “kļūt par finanšu ministru 31 gada vecumā” kaut kur vīzijas dēļā. Bet līdz tam telefona zvanam bija pagājuši gadi, kopš es veidoju uzņēmumu, pieņēmu grūtus lēmumus, publiski runāju, strādāju pie e-komercijas attīstības un politikas, veidoju uzticamību, ieguvu atzinību un pastāvīgi iesaistījos lietās, ko nekad iepriekš nebiju darījis. Nekas no tā netika darīts, jo es domāju, ka tas mani sagatavo kļūt par ministru. Bet kopā viņi mani bija sagatavojuši.

Tieši to man nozīmē Nothing by Chance : mēs bieži gatavojamies iespējām, nezinot, kam tieši gatavojamies. Mans ceļš ir attīstījies diezgan organiski, bet aiz daudziem mirkļiem, kas no malas izskatījās kā sakritība, slēpās gadi darba, izvēļu, attiecību un pieredzes, kas padarīja šos mirkļus iespējamus.

Tu nevari kontrolēt, kura iespēja parādīsies un kad. Bet tu vari turpināt mācīties, strādāt, veidot attiecības un uzņemties izaicinājumus, kas tevi izaicina, lai, kad iespēja pienāk, tu būtu pietiekami sagatavots to atpazīt un pietiekami drosmīgs to izmantot.

Grāmata arī runā par panākumu pusi, ko cilvēki reti redz: trauksmi, bezmiega naktis, upurēšanos un nenoteiktību aiz pārliecinātas ārienes. Vai bija kāda grāmatas daļa, kas lika jums apstāties un aizdomāties, vai tiešām vēlaties to publiski dalīties?

Jā. Daļas par trauksmi, iespējams, bija vienas no grūtākajām rakstīt, jo atgriešanās pie tiem atgrieza daudz neērtības.

Lielāko daļu savas profesionālās dzīves cilvēki mani ir redzējuši kā enerģisku, pārliecinātu, vienmēr optimistisku un ļoti kontrolējošu situāciju. Un tas patiesi ir daļa no tā, kas es esmu. Bet pārliecība nenozīmē baiļu, spiediena vai ievainojamības neesamību.

Pirms ieiešanas valdībā es sāku izjust trauksmi tādā veidā, kādu nekad iepriekš nebiju piedzīvojusi. Ironiski, ka pēc tam, kad es pametu valdību un dzīve beidzot kļuva mierīgāka, tā kļuva biežāka. Rakstīt par brīžiem, kad varēju pusdienot kopā ar draugiem un pēkšņi just, ka nevaru pilnībā ieelpot, bija atklājoši. Bija arī daļas par to, kā publiskās dzīves spiediens ietekmēja manu ģimeni, kuras bija grūti pārskatīt. Bet, ja es būtu izņēmis šīs daļas, es būtu uzrakstījis tieši tādu grāmatu, kādu negribēju rakstīt – pulētu sasniegumu secību. Virsraksti jau stāsta šo stāstu: dibinātājs, Forbes, ministrs un aiziešana. Es gribēju, lai grāmata stāsta, kas notiek starp šiem virsrakstiem.

Panākumi no malas var izskatīties pavisam citādi, nekā tie šķiet, dzīvojot tos. Es domāju, ka šīs puses parādīšana padara stāstu patiesāku, nevis mazāk veiksmīgu.

Jūs esat pieredzējusi līderību no divām ļoti atšķirīgām pusēm: izveidojot savu uzņēmumu un pēc tam kļūstot par Ziemeļmaķedonijas pirmo sievieti finanšu ministres amatā. Ko viena pasaule jums iemācīja par līderību, ko otra nekad nespēja?

Uzņēmējdarbība man iemācīja atbildību. Veidojot savu uzņēmumu, attaisnojumiem ir ļoti maz vietas. Ja kaut kas nedarbojas, ir jāatrod risinājums. Tas rada ātrumu, izdomu un spēcīgu personīgās atbildības sajūtu.

Viens no galvenajiem iemesliem, kāpēc pieņēmu ministra amatu, bija iespēja radīt pārmaiņas no iekšienes. Es nācu no privātā sektora, uzskatot, ka, ja kaut kas ir jēgpilns, to apspriež, pieņem lēmumu un īsteno. Es domāju, ka amats ar tik lielu formālu autoritāti man dos vēl lielākas spējas panākt pārmaiņas. Ko es iemācījos, bija gandrīz pretējais: formālā vara automātiski nedod tev varu radīt pārmaiņas.

Biznesā, ja arguments ir pamatots, lēmums tiek pieņemts. Politikā arguments ir tikai sākumpunkts. Šī mācība, iespējams, ir vēl spēcīgāka, kad sistēmā ieej kā ārpusējs. Tu vari skaidri redzēt, ko vēlies mainīt, bet tev joprojām jāorientējas institūcijās, procedūrās, interesēs, ieradumos un cilvēkos, kas bijuši daļa no šīs sistēmas jau ilgi pirms tava ierašanās. Līderība nav tikai par pareiza lēmuma pieņemšanu. Dažkārt tā ir par pietiekamas uzticības un saskaņotības radīšanu, lai pārmaiņas vispār būtu iespējamas.

Abās pasaulēs palika nemainīga mana ticība vadīt ar piemēru. Grouper, kad bija grūti, es sēdēju kopā ar komandu un veicu operatīvo darbu kopā ar viņiem. Valdībā, īpaši COVID krīzes laikā, man bija tāda pati intuīcija: tu nevari prasīt citiem nest nastu, ko pats neesi gatavs nest.

Un viena lieta izrādījās universāla: cilvēki atpazīst autentiskumu. Neatkarīgi no tā, vai vadi starta komandu vai kalpošanu, cilvēki jūt, vai tu patiesi tici tam, ko dari. Viņi reaģē uz godīgumu, kaislību un konsekvenci. Vide bija pilnīgi atšķirīga, bet cilvēciskā līderības daļa – nē.

Atskatoties uz 22 gadus veco Ninu ar universitātes biznesa plānu un bez nojausmas, kur tas viņu galu galā aizvedīs: ko tu viņai šodien teiktu – un, iespējams, vēl svarīgāk, ko tu apzināti viņai neteiktu?

Droši vien es viņai teiktu, lai mazāk uztraucas par visu kontroli un reizēm apstājas pietiekami ilgi, lai izbaudītu to, ko jau ir sasniegusi. Bet es viņai neteiktu, kas nāk. Es viņai nestāstītu par Forbes, kļūšanu par mācītāju, aiziešanu vai grūtajiem posmiem pa vidu. Jo dažreiz tieši tas, ka neredzi visu kalnu, dod drosmi sākt kāpt. Bija kaut kas spēcīgs optimismā, un varbūt arī nedaudz naivuma, kas man bija 22 gadu vecumā. Man bija kaislība, entuziasms un enerģija just, ka gandrīz viss ir iespējams. Es piegāju problēmām ar sajūsmu, alkdams atrast risinājumu, un reti kad pieņēmu “nē” kā galīgo atbildi.

Atskatoties, domāju, ka šī domāšana ļoti ietekmēja turpmāko ceļojumu.

Noslēgumā mēs labprāt atstātu mūsu lasītājiem kaut ko personīgu no jums. Kādam, kurš lasa šo un veido biznesu, apsver risku uzņemšanos vai vienkārši saskaras ar iespēju, kurai vēl nav pilnībā gatavs: ko jūs vēlētos, lai viņi atceras no jūsu stāsta?

Domāju, ka dažādi lasītāji šajā grāmatā atradīs dažādas savas personības daļas.

Ja esi uzņēmējs, tu atpazīsi realitāti, kas slēpjas aiz kaut kā būvēšanas: ka ideja bieži ir lētākā daļa, ka konkurence var būt viens no labākajiem disciplīnas skolotājiem, un ka ātrums var dot priekšrocības, bet sistēmas un cilvēki ir tie, kas uztur izaugsmi.

Ja esat līderis, jūs varat pamanīt spriedzi starp augstu standartu noteikšanu un cilvēku elpas došanu, kā arī to, cik viegli labas nodomas var pārvērsties mikropārvaldībā.

Ja esi sieviete, kas cenšas līdzsvarot ambīcijas ar dažādām dzīves lomām, tu atradīsi manu ļoti personīgo atklāsmi, ka jā, mēs varam daudz — bet varbūt ne visu vienlaikus. Un tas ir labi. Tā nav vājība; tā ir realitāte. Dzīve ir pietiekami gara, lai dažādas lietas dažādās nodaļās būtu svarīgas.

Un, ja tu vienkārši nezini, kur tieši dodies tālāk, šī grāmata, visticamāk, ir domāta arī tev. Mans ceļš nekad iepriekš nebija skaidrs.

Pāri visam es vēlējos pastāstīt īstu stāstu – ne tikai par uzvarām, bet arī par nenoteiktību, kļūdām, trauksmi, upuriem un grūtiem lēmumiem, kas stāv aiz tām.

Tātad, ja ir viena lieta, ko es vēlētos, lai kāds paņemtu no mana stāsta, tad tā ir šī: tev nav jābūt pilnībā izdomātam ceļam un tev nav jājūtas pilnībā gatavam. Turpini mācīties, turpini gatavoties un esi drosmīgs spert nākamo soli, kad tas parādīsies. Tu varbūt sapratīsi tikai daudz vēlāk, kam gatavojies.

Grāmata “Nothing by Chance: A Memoir of Preparation, Opportunity, and Courage” ir pieejama iegādei Amazon vai Amazon.de.